Darbs ar SEVI – tas ir katra cilvēka SVĒTS pienākums un evolūcijas pamatnoteikums.
Kamēr cilvēks nav Sevī atklājis/ to NOLIEDZ / IERAUDZĪJIS Dēmonisko dabu un sācis ar to strādāt - par Mīlestību viņš var pat nemēģināt runāt, jo nekas vairāk kā par Baiļu izraisītu Liekulību no viņa neizskanēs. Cilvēks par CILVĒKU kļūst tikai un vienīgi strādājot ar Dēmonu Sevī, un tas ļauj atklāt Patiesību par Mīlestību - tas ir tā kā Mums to ir mantojuši Mūsu Senči!
Tu esi - ŽIVA!
Atrodoties šeit uz Zemes (Midgarda), katram ir pienākums «Piedod Sevi», un savu «Ненавиcть», noskaidrot atbildes uz SEV svarīgākajiem eksistenciālisma jautājumiem – kas Es Esmu, kāpēc Dzīvoju, kāpēc Mirstu?
Katram ir skaidri jāzin Sava pagātne – KURŠ NEZIN SAVU PAGĀTNI, TAM NAV NĀKOTNES, katram jāgodā Savi Senči, Sava Dzimta un Dievi.
Un Savs ikdienas ritējums jāharmonizē ar spēcīgāko Mūsu Senču bausli: GODĀT MŪSU DIEVUS UN SENČUS, UN DZĪVOT SASKAŅĀ AR DABAS LIKUMIEM.
Savi/ Sevis meklējumi jākoncentrē uz Mūsu Senču Mantojuma izzināšanu - Vēdas, Tautasdziesmas, Pasakas. Kas ir VEDY? (Sorry bet pagaidam text ir krieviski)VIENĪGAIS ceļš kā dzīvot/ izdzīvot ir IERAUDZĪT/ apzināties PATIESO Spēku darbību, To mērķus un ieročus uz Midgardas.
Vēdiskas-Sakrālas Zināšanas.
Mūžam aktuālais jautājums par Garīguma un Materiālā nozīmi Cilvēku dzīvēs ir pastāvējis gadsimtiem, gadu tūkstošiem jeb ar brīdi, kad Cilvēku apziņas kritums/ sašaurinājums bija sasniedzis kritisko līmeni, pie kura Cilvēks pasauli kļuva spējīgs uztvert tikai un vienīgi duāli (diena – nakts, dziļš – sekls, tuvs – tāls, mīlestība – naids, garīgs – materiāls, utt.) nevis vienoti/ veselumā – vienotā veselumā [neredz lietas vienā veselumā], t.i. Cilvēks izvēlas kādu no poliem un pilnībā nododas tā, kā vienīgā attīstībai, domājot, ka padarītais un darāmais ir tas kā sevi realizēt, un ka šādi Cilvēks veic savu evolūciju uz Zemes.
Piezīme – apziņas sašaurināšanās saistīta ar Zemes attālināšanos no Visuma centra.
DABĀ VISS IR LĪDZSVARĀ. LĪDZSVARA IEVĒROŠANA IR ARĪ CILVĒKA EKSISTENCES PAMATUZDEVUMS. Līdzsvara neievērošana noved pie problēmām, ciešanām. MŪSU SENČU UN MŪSU DZĪVES VEKTORS IR NO CIEŠANĀM UZ BAUDU – tātad, NAV IESPĒJAMS IZZINĀT LABO, POZITĪVO, noliedzot, NEREDZOT negatīvo. Ikvienam SEVĪ jāatrod ne tikai pozitīvie, bet arī negatīvie dzinuli, un grūtākais – ir darbs ar sevi un šī negatīvā ieraudzīšanu un pieņemšanu Sevī. Vieglāk deklarēt – esmu par pozitīvo, es tik tālāk no negatīvā (NO SEVIS NEAIZBĒGSI). IEGAUMĒJIET VĒLREIZ – PRIMĀRAIS, SĀKOTNĒJAIS ir atklāt/ IERAUDZĪT sevī ne tikai Dievišķo, bet arī Dēmonisko. Šobrīd Cilvēkiem noliedzot un NEREDZOT sevī, jo noliedzot dēmonisko, savās dzīvēs mēs piesaistām notikumus, kas par mums atgādina par „-„ esamību un veic spēcīgas korekcijas ikdienā viss plašākajā materiālajā spektrā (bezdarbs, bez nauda, naudas trūkums, ģimenes sairšana vai tās neesamība, slimības, nāve, utt.) dēmonisko kā līdzvērtīgu dievišķajam-negatīvu ir uzkrājuši > 50%. Nopietns darbs un pūles jāpieliek šī līdzsvara nostabilizēšanai. Un tas ir DARBS AR SEVI. Dabā nestrādā princips – es uzkrāšu pozitīvo, bet lai tas negatīvais pats kaut kur izgaist – TĀ TAS NENOTIEK un NEKAD NENOTIKS, ar negatīvo jeb dēmonisko sevī ir jāstrādā, bet lai patiešām to ieraudzītu ir jāpieliek pūles tā identificēšanai un atbrīvošanai, lai tad veidotos telpa pozitīvā ienākšanai – Nekas Ne No Kā Ne Rodas Un Nekas Nekur Nepazūd, IZTURIETIES ATBILDĪGI PRET ŠO UZDEVUMU.
Un tātad, garīgums iet kopsolī/ vienoti ar materiālo, garīgums projicējas materiālajā, t. i. par Cilvēka garīgumu liecina viņa sasniegumi materiālajā pasaulē. Cilvēka apkārtēja vide pilnīgi un absolūti/ patiesi vēstī par viņa kā garīgās būtnes evolūcijas etapu. GARĪGUMA izpausme MATERIĀLAJĀ – mentālās projekcijas matērijā, materiālā labklājība, kas iegūta labvēlīgā veidā, labvēlīgos ceļos gan priekš sevis, gan apkārtējiem, bez meliem, bez māna, bez krāpšanas. NELABVĒLĪGI jeb ar mānu un MELIEM iegūti materiālie līdzekļi norāda uz cilvēka Dēmoniskā aspekta īpatsvaru veselumā (šeit tiek noliegts garīgais motīvs: garīgums < materiālais), LABVĒLĪGI iegūti materiālie labumi – Dievišķā aspekta īpatsvars veselumā (garīgums = materiālais jeb LĪZDSVARS jeb DABISKAIS).
Taču šobrīd cilvēki neredzot šo veselumu izvēlas to sadalīt un nodoties tikai vienam no aspektiem, piemēram, nodarboties vienīgi ar garīgām praksēm un paralēli noliedzot materiālo (garīgums > materiālais), t.i. – noliedz dēmoniskā klātesamību viņos ārpusē, gan arī to, kas eksistē viņos. Viņi skaļi sludina, ka mēs par „pozitīvo”, mēs domājam „pozitīvi”, katram jādomā „pozitīvi”, tikai dzīvojot „pozitīvi” ir iespējams dzīvot Dieva dzīvi, šādu cilvēku dzīvēs redzama materiālo labumu aizplūšana, bet kā zinām, aksioma:DZĪVES PAMATS IR VESELUMĀ, NEVIS - ½ VESELUMA. IZSLĒDZOT un NEPIEŅEMOT un NEREDZOT sevī negatīvo jeb dēmonisko jeb materiālo ir ceļš uz NEKURIENI – STRUPCEĻŠ! Strupceļš tāpēc, ka Cilvēks jādzīvo gan Dienā, gan Naktī.
Kāpēc Cilvēks neredz? Tāpēc, ka noliedzot un nepieņemot sevī dēmonisko aspektu, Cilvēkam dzīvē jāsastopas ar korekcijām, veidi kā dēmoniskais aspekts atgādina par savu eksistenci, un šie atgādinājumi cilvēkos audzē/ kultivē naidu pret citiem cilvēkiem, valsti un galu galā pret - SEVI. Naida apjoms jeb masa ir smalki materiāla, tā ir substance, un mūsu uzdevums ir šo uzkrāto „vielu” atbrīvot, lai atgūtu līdzsvaru un REDZĒTU/ ieraudzītu lietas tādas kādas tās PATIESĪBĀ IR. Kā ievērojāt – NAIDS vistiešākajā veidā ir saistīts ar REDZĒŠANU, tātad - vistiešākajā veidā saistīta ar GAIŠREDZĪBU. Naids ir migla, kas traucē mums skaidri ieraudzīt (atcerieties un vēlreiz noskatieties multfilmu „Ezītis miglā”) VESELUMU kā VESELU.
Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca dod sekojošu skaidrojumu: neieredzēt [-redzu, -redzi, -redz, pag. -redzēju, Izjust naidu]
Vārda etimoloģija: NAIDS = NEIEREDZĒT {NE–IE–REDZĒT = NEREDZĒT, NEREDZĒT IE-kš kaut kā}.
STRĀDĀJOT AR NEREDZĒŠANU, NAIDU SEVĪ, JŪS ATBRĪVOJIET VIETU DIEVIŠĶAJAM UN ATGŪSTIET IEKŠĒJO LĪDZSVARU – JŪS KĻŪSTAT REDZĪGI JEB JŪSOS ATVERAS GAIŠREDZĪBA.
Ar cienu!
Daži tēmu raksturojoši citāti:
Gēte Johans Volfgangs (1749-1832), vācu dzejnieks, dramaturgs,rakstnieks – „Priecājos, kad jūtu, ka eksistē lietas, kuras es neieredzu, jo nav nekā nāvējošāka prātam, kā atzīt, ka viss ir labs tāds, kāds tas ir: tas līdzinās katru patiesu jūtu iznīkumam.”
Fenelons (1651-1715), franču rakstnieks, arhibīskaps -
"Cilvēki, kas neieredz patiesību, neieredz arī cilvēkus, kam ir drosme to pateikt."
Kings M.L. Martins Luters (1929-1968), amerikāņu mācītājs,
cilvēktiesību aizstāvis - "Naids, kā audzējs ielaistā stadijā, saēd cilvēka personību un atņem tai dzīvības spēkus. Naids sagrauj vērtību sistēmu un pasaules uzskata objektivitāti. Tas spiež cilvēku nosaukt skaisto par kroplu un neglīto par skaistu, piespiež jaukt patiesību ar meliem un melus ar patiesību."
Materializācija dabā norit caur seksu. Tāpēc, ka daba dievišķo daliņu (ŽIVU) ietērp matērijā (ĶERMENĪ) caur vīrieša un sievietes tuvības aktu. NOLIEDZOT BĒRNA IEŅEMŠANU, RADĪŠANU TIEK NOLIEGTS MATERIĀLAIS. Materializācija īstenojas iemetot sēklu jeb domu un to kopjot un audzējot – analoģiju meklēt dabā.
Matērija ir ar zemām vibrācijām, tātad tās īstenošana/ radīšana notiek arī ar zemām virbācijām, t.i. viens no svarīgākajiem aspektiem – SEKSS.
Sieviete – matērija, Vīrietis – gars. Sieviete – Māte jeb matērija, jo tikai sievietei ir materializācijas orgāns – dzemde, tātad sieviete ir Zemes matērijas valdniece, sievietes mentāls pilnībā kontrolē matērijas daudzumu uz Zemes.
Ģimenēs materiālo nosaka Sieviete, sieviete pasūta, vīrieties izpilda, t.i. Sieva ar savu mentālo darbu, spēku palīdz savam Vīram būt veiksmīgam materiālā pasaule - Vīrs iegūst bezgalīgi daudz veidus kā realizēties un veidot Ģimenes labklājību un pārticību. MATERIALĀ PASAULĒ SIEVIETE IR PRIMĀRĀ jeb sākotnējā jeb radītāja, Sievas atbildība – darbs mentālā, kas vērsts uz Vīra atbalstu, Vīra atbildība – sievietes mentāla fiziska realizācija.
Augstāk minētais darbojas, ja cilvēks iziet jogas pirmos divus līmeņus: JAMA, NIJAMA.
Atgādināšu - asanas, pranajama tikai un vienīgi un nekā savādāk - pēc izietas (jama- nijama) ЯМА-НИЯМА!
VESELAIS SAPRĀTS – kas tas ir? Tas ir paņēmiens/ algoritms, kas KATRAM cilvēkam ir dots PATIESĪBAS izzināšanai jeb 100% ESĪBAS noskaidrošanai. Tas ir veids, kā katru soli savā dzīvē veikt pareizā virzienā un nepieļaut kļūdas, tas ir SPĒKS, kas apvieno cilvēkus ABSOLŪTĀS PATIESĪBAS kopā. VESELĀ SAPRĀTA princips cilvēkam ļauj atrasties brīvā brīvībā, tas atslēdz no virskundzības, pakļaušanās un fanātisma.
Cilvēks pasauli uztver ar 5 maņu orgānu palīdzību – redze, dzirde, oža, garša, tauste. Kā zināms, redze cilvēkam nav pilnīga, cilvēks, piemēram, neredz ultravioleto starojumu, dzirdes uztveres diapozons arī ierobežots, piemēram, nedzird ultraskaņu, oža – piemēram, sunim ir labāka utt. Ar šādu nepilnvērtīgu informācijas kanālu darbību NAV iespējams noskaidrot to kāda ir Pasaule, un kāda ir Tās uzbūve jeb atklāt PATIESĪBU. Cilvēku ierobežo Prāts, Saprāts, Intelekts. Šo izziņas procesu sauc par – PERSONĪGO VIEDOKLI. Personīgais viedoklis veidojas no tā, ko esam mācījušos bērndārzos, skolās, augstkolās, ko esam lasījuši CENZĒTĀS grāmatās, žurnālos, avīzēs, radio un televīzijā. PATIESĪBAS kopējais iegūtais rezultāts ir apšaubāms, ja balstāmies tikai uz nepilnvērtīgiem maņas orgāniem un izkropļotiem informācijas avotiem.
Porblēmas atrisinājuma „recepte” – VESELĀ SAPRĀTA, jeb PATIESĪBAS princips, jeb «ЗДРАВОМЫСЛИЕ». Tas balstās uz sekojošo – lai nonāktu līdz Patiesībai kādā no jautājumiem:
1) Katrā lietā ir kompetents cilvēks, profesionālis. Jānoskaidro kāds ir viņa viedoklis šajā jautājumā;
2) Jāatrod atbilde, ko par To ir teikuši Mūsu Senči – Vēdas;
3) Jāpārbauda/ jāizdzīvo ar Savu pieredzi.
Ja visi trīs kritēriji apstiprina, ka „Tas IR Tā”, tad variet būt 100% drošs, ka „Tas tā arī IR”, ja visi trīs kritēriji apstiprina, ka „Tas NAV Tā”, tad variet būt 100% drošs, ka „Tas tā arī NAV”, ja kaut viens no kritērijiem ir pretrunā pārējiem, tad tas ir apšaubāms un nav apstiprināms par Patiesu un meklējums jāturpina tik ilgi, kamēr visi trīs elementi dod vienādas atbildes.
PĀRBAUDIET UN DZĪVOJIET PĒC VESELĀ SAPRĀTA PRINCIPA, TAS JUMS NEĻAUS NEKAD KĻŪDĪTIES, UN VIENMĒR ATŠĶIRSIET MELUS NO PATIESĪBAS.
Ir Latvijā grāmata (Vēdiskas-sakrālas zināšanas), ko Tu var palasīt - pirmā no vairākām autores grāmatām, kas tulkota latviski. Grāmatā izklāstīti pamatprincipi atklātajai pašārstēšanas sistēmai, kas balstās uz Piedošanu. Izklāstīti pamati tam, kā cilvēks pats var noteikt savu problēmu cēloņus, ievērojot ķermenī sāpju atrašanās vietu un to raksturu. Runāts arī konkrētāk par Ненависть, atsevišķām problēmām, piemēram, par aterosklerozi, bezbērnu problēmu, alerģiju, audzēju rašanās cēloņiem, īpaši runāts par dažādām bailēm, no kurām lielākās ir bailes "mani nemīl", kas ir gandrīz vai visu problēmu cēlonis. Tomēr, lai labāk saprastu, vajadzētu lasīt pašu grāmatu, kurā autore savu mācību pamato un ilustrē ar daudziem patiesiem gadījumiem no viņas prakses.
Saules kalendāra sakrālais kodols
Saules kalendāra sakrālais kodols ietver sevī vairākus līmeņus, kas pārklājas viens otram. Tos nolasot, gūstam priekšstatu par latvisko Pasaules uzskatu un dzīvesziņu, kas iesniedzās pirmlaikos, proti, tajā nolasās - pasaules rašanās mistērija; cilvēka ienākšana Dieva laistajā pasaulē; lielais Visuma rits; zemes ritējums ap Sauli jeb gadskārta; cilvēka mūža gājums un visam līdzās senie teiksmu tēli jeb arhetipi un simboli.
Veiksim ceļojumu pa kalendāra aploci. Novietosim kalendāru tā, lai ziemas saulstāvji atrastos lejā, bet vasaras saulstāvji augšā, tā mūsu ceļojums atkārtos arī Saules ceļu debesu kalnā.
Pasaules rašanās mistērija un cilvēka ienākšana pasaulē varētu izskatīties šādi: Ziemassvētkos piedzimst debesu gaisma. Ierodās arī četri teiksmu tēli jeb dēli - brāļi Ziemassvētki, bet To vārdi tautas dziesmās nav atrodami, jo nav kas personificē šos teiksmu tēlus - cilvēks Visuma rītausmā vēl nav ienācis laistajā pasaulē.
Sen dzirdēju, nu redzēju / Ziemassvētku kumeliņu:
Līdz zemīti krētes vilka,/ ar basām kājiņām. /33302/
Ziemassvētki četri bruoļi, kaļaduo, kaļaduo!
Vusi četri Dīva dēli, kaļaduo, kaļaduo! /54365/
Četri teiksmu tēli izvietojās pa kalendāra aploci un viss ir sagatavots cilvēka ienākšanai Esības telpā. Tas notiek Meteņos, tāpēc gadskārtas ritā aizvien Meteņos svinam bērnu dienu. Un tā, ienākot pasaulē cilvēkam, šie teiksmu tēli tiek personificēti un katrs ievada kādu no četriem laikmetiem. Savienojot šos teiksmu tēlus ar taisnām līnijām iegūstam slīpo jeb zelta krustu, kas savukārt simbolizē cilvēka un Dabu sadarbību Esības telpā.Dabas zelta krusts ir slīpais krusts un atkārto no zemes novērojamo Saules ceļu debesīs – ritu, kas simbolizē dzīvību. No šī krusta veidojas gandrīz visas zīmes - Jumis, Mārtiņš jeb Mārtenis, Metenis, Laimes un Pērkona zīmes, Māras krusts u.c.
Pavasara saulgriežos jeb Lielajā dienā tiek svinētas krustabas Daba - tas norāda uz to, ka cilvēks ap šo laiku ir jau apjautis Dabu esamību. Savukārt Ūsiņos sāk veidoties valstiskumi, kur Ūsiņa zirgi simbolizē Daba spēku, kas tiek dots valdniekam, to ieceļ vadoties no padoma, proti, labāko no ļaužu vidus.
Tā mēs varētu turpināt gaitu pa kalendāra aploci līdz atkal nonāktu sākuma punktā - Ziemas saulgriežos, bet. . . lai tas paliek neizteikts, jo pasaules rašanās nav citur rodama, kā tikai un vienīgi Esības telpas nebeidzamajā ritumā...
Aplūkosim lielo Visuma ritu, kas sastāda ~ 26 000 gadus.
Kosmiskā diena iezīmējās kā laika loks virs horizontālās jeb Māras līnijas, bet kosmiskā nakts – kā laika loks zem Māras līnijas. Kalendārā varam nolasīt arī četrus laikmetus, kur katrs ilgst nedaudz vairāk kā 6000 gadus, proti, zelta laikmets – no ziemas saulstāvjiem līdz pavasara saulgriežiem un attiecīgi sudraba, bronzas un dzelzs laikmeti . Un beidzoties dzelzs laikmetam cikls atkal atkārtojās, bet jau jaunā evolūcijas pakāpē, jo Saules kalendārs ir mūžīgs un nemainīgs, bet cikliskums ir tā galvenā pazīme. Var jautāt, kāds ir cilvēces galvenais un jēgpilnais uzdevums šos ciklus izejot? Atbilde ir viennozīmīga – evolūcija, un tā var realizēties tikai tad, ja kosmiskās dienas laikā gūtā pieredze netiek pazaudēta, izniekota, aizmirsta arīkosmiskās nakts laikā.
Rits un rituāls
Kalendārs sevī ir ietvēris daudzas nozīmes, kas pārklājas viena otrai, atspoguļojot vairākus sevī pilnīgus ritus, proti, Saules gājumu, gadalaiku maiņu, cilvēka mūža galvenos attīstības posmus un godus, Lielo kosmogoniju, kas iesākas ar Daba piedzimšanu Ziemassvētkos un cilvēka ienākšanu laistajā pasaulē Meteņu laikā, kā arī cilvēka un DABU sadarbību gada ritumā. Viss pārklājas, papildina un izskaidro lielo Visuma mistēriju, tās ciklisko norisi, kur svarīga loma ir iedalīta arī cilvēkam kā Dieva laistās pasaules harmonijas uzturētājam.
Ik gadus ļaudis izdzīvo šo nebeidzamo gadskārtas mistēriju, kur RITS pārvēršas RITUĀLĀ, kas sasien pagātni ar tagadni un dod milzīgu enerģijas plūsmu nākotnei.
Rituālam piemīt neiedomājams spēks sinhronizēt tautas vibrācijas ar Dabu laisto pasauli, tāpēc cauri gadu simtiem un tūkstošiem būtiskākais nosacījums katras tautas pastāvēšanā, ir bijis un būs, - tās kultūrai atbilstošs kalendārs. Senā gadskārta, kur viss tika saskaņots ar Saules ritu, ir tradīcija, ko mūsu tauta atnesusi no sendienām. Virspusēji uzlūkojot šķiet, ka tas pieder pagātnei, bet tā nebūt nav. Izprotot Saules kalendāra jēgpilno un sakrālo nozīmi, tauta var gadu tūkstošiem senās tradīcijas un rituālus darīt dzīvus arī šodien.
